1860. gados Dinaburga kļuva par nozīmīgu dzelzceļa mezglu. Caur pilsētu veda divi dzelzceļa maršruti – Sanktpēterburga – Varšava un Rīga – Orla. Pēc dzelzceļa uzbūves Dinaburgā pieauga linu, ādas izstrādājumu, koka un graudu tirdzniecība. Daugavpils sāka attīstīties kā liels rūpniecības un tirdzniecības centrs.
Tirdzniecības attīstību Daugavpilī ietekmēja arī dzimtbūšanas atcelšana Krievijas impērijā 1862. gadā. Dinaburga kļuva par nozīmīgu tirdzniecības centru, kur vietējie zvejnieki un dārzkopji ieradās tirgot savu produkciju.
Aiz Rīgas ielas Maskavas iela (tagadējā Cietokšņa iela) iegāja tirgu zonā. Kreisajā pusē atradās Lielais tirgus laukums. Tas atradās starp Aleksandra Ņevska (tagad Vienības), Vladimira (tagad Ģimnāzijas), Oficieru (Lāčplēša) un Rīgas ielu, un laukuma centrā atradās katedrāle. 1862. gadā tirgus nodega, un tā vietā uzcēla Aleksandra Ņevska dārzu (tagad Andreja Pumpura skvērs).
19. gadsimta 80. gados gar Rīgas ielu uzcēla “Jauno viesnīcu rindu” – mūra vienstāvu ēku uz augstiem pamatiem ar lielu pagrabu un jumtiņu, kas pastāvēja līdz 20. gadsimta 60. gadiem. Teritorija starp to un dārzu nebija apbūvēta un tika izmantota kā lauku tirgus. Tās vietā 1937. gadā uzcēla daudzfunkcionālu centru – Vienības namu.
Pārējā laukuma daļā līdz 1937. gadam atradās “Dzelzs rindas”, kur tirgoja dzelzs un sadzīves preces. Pēc to nojaukšanas 1937. gadā tika izveidots bruģēts Parādes laukums, kur notika pilsētas gājieni, ko ieskauja 60 būdas sīkajai tirdzniecībai. Pagājušā gadsimta 60. gados laukumā izauga viesnīcas komplekss.
Aiz cietokšņa esplanādes līnijas, pa labi, atradās tirdzniecības laukumi: Maizes un Siena, kā arī Zivju tirgus. To vietā izveidojās pilsētas centrālais tirgus, kas savas funkcijas saglabājis līdz mūsdienām. Esplanāde ātri kļuva par pilsētas tirdzniecības centru.
Dārza iela (tagad Sakņu iela) sākās no Maskavas ielas, no Lielā tirgus laukuma ar “dzelzs rindām” un stiepās līdz Podoļskajas ielai (tagad Stacias iela) pie Rīgas-Orlovskas dzelzceļa. Ielas izdevīgā atrašanās vieta – pie vairākiem tirgiem – noteica iedzīvotāju nodarbošanās profilu. Tie bija orientēti uz zemniekiem, kas nāca uz tirgiem. Dārza ielā atradās ķerosīna, siļķu, rauga, cukura, miltu, gumijas un citu apavu veikali, svaru labošanas darbnīca un skārdnieku darbnīca, kā arī Maneviča un Segala viesu pagalmi.
Tirdzniecība nemazinājās pat Pirmās republikas laikā. Trīsdesmitajos gados uz katriem 24 iedzīvotājiem bija viens tirgotājs. 1936. gadā tika izveidots jauns un modernāks tirdzniecības laukums. Starp Cietokšņa, Sakņu un Dagdas ielām tika uzbūvēts centrālā tirgus paviljons. Blakus tika plānots “Tautas tirgus” siena un zirgu tirdzniecībai. Zivju tirgus tika paplašināts, uzlabots un kļuva pazīstams kā Viestura tirgus.
Aktivitāte tirgū sākās jau pulksten 5.30, jo pirms produkcijas pārdošanas bija jāiziet sanitārā komisija. Un produkcijas bija daudz – pēc 1938. gada preses ziņām, trešdienās un piektdienās pilsētas tirgū ieradās ap 1000 zemnieku un tirgotāju, lai piedāvātu savu produkcijui. Piemēram, 1932. gadā dibinātais uzņēmums “Latgales piens” nespēja apmierināt pilsētnieku vajadzības pēc piena produktiem, tāpēc katru tirdzniecības dienu ar savu produkciju tirgoja ap 300 piensaimnieces.
Papildus piena produktiem pieprasījums bija arī zivju tirgū. Daugavpils zvejnieku biedrība 35/36 gados pārdeva 325 tonnas zivju. Tā pārdeva ne tikai vietējās saldūdens zivis, bet sadarbojās arī ar jūras zvejniekiem, kuri piegādāja jūras zivis mūsu tirgum.
Kā apgalvoja zivju veikala īpašnieks Mjasņicka ielā Dilsona kungs, svaigas, kūpinātas, marinētas un sālītas zivis varēja iegādāties par īpaši mērenām cenām, jo zivis tika nozvejotas privātas zivsaimniecībās un pārdotas bez starpniekiem. Vēžus pārdeva gan vairumtirdzniecībā, gan mazumtirdzniecībā, un tos pat eksportēja no Daugavpils un Krāslavas uz Zviedriju, Vāciju un Franciju.
Divas reizes gadā – agrā pavasarī un rudenī – pilsētā notika zirgu tirgus. Tur varēja saņemt arī veterinārārsta konsultācijas.
20. gadsimta 50. gados līdz ar pēckara Daugavpils, tirgus arī tika pārbūvēts. Centrālais kolhoza tirgus bija pilns jau no agra rīta. Vietas nepietika, tāpēc maisus ar augļiem un dārzeņiem lika tieši uz bruģakmeņiem, bet gaļas tirgotājiem nācās ilgi gaidīt savu kārtu pie paviljona. Starp citu, videi draudzīgs iepakojums nav mūsdienu izgudrojums – jau 1959. gadā augļus un dārzeņus tirgoja papīra maisiņos. Arī kartupeļus, kas tolaik bija populārākais sakņaugs, uz mājām varēja nogādāt, izmantojot tirdzniecības organizācijas transportu.
20. gadsimta sākumā centrālā tirgus tēls sāka mainīties. 2002. gada sākumā ekspluatācijā tika nodoti tirdzniecības paviljoni “Passage” un “Hansa”, nākamajā gadā – “Impērija” (tagad “Galerija”), un tagad tirdzniecības centrs “Ditton” ir lielākais tirdzniecības centrs Latgalē, kas zem viena jumta apvieno gan populāru brendu veikalus, gan zaļo tirgu, turpinot 19. gadsimtā aizsāktās tradīcijas.
1860. gados Dinaburga kļuva par nozīmīgu dzelzceļa mezglu. Caur pilsētu veda divi dzelzceļa maršruti – Sanktpēterburga – Varšava un Rīga – Orla. Pēc dzelzceļa uzbūves Dinaburgā pieauga linu, ādas izstrādājumu, koka un graudu tirdzniecība. Daugavpils sāka attīstīties kā liels rūpniecības un tirdzniecības centrs.
Tirdzniecības attīstību Daugavpilī ietekmēja arī dzimtbūšanas atcelšana Krievijas impērijā 1862. gadā. Dinaburga kļuva par nozīmīgu tirdzniecības centru, kur vietējie zvejnieki un dārzkopji ieradās tirgot savu produkciju.
Aiz Rīgas ielas Maskavas iela (tagadējā Cietokšņa iela) iegāja tirgu zonā. Kreisajā pusē atradās Lielais tirgus laukums. Tas atradās starp Aleksandra Ņevska (tagad Vienības), Vladimira (tagad Ģimnāzijas), Oficieru (Lāčplēša) un Rīgas ielu, un laukuma centrā atradās katedrāle. 1862. gadā tirgus nodega, un tā vietā uzcēla Aleksandra Ņevska dārzu (tagad Andreja Pumpura skvērs).
19. gadsimta 80. gados gar Rīgas ielu uzcēla “Jauno viesnīcu rindu” – mūra vienstāvu ēku uz augstiem pamatiem ar lielu pagrabu un jumtiņu, kas pastāvēja līdz 20. gadsimta 60. gadiem. Teritorija starp to un dārzu nebija apbūvēta un tika izmantota kā lauku tirgus. Tās vietā 1937. gadā uzcēla daudzfunkcionālu centru – Vienības namu.
Pārējā laukuma daļā līdz 1937. gadam atradās “Dzelzs rindas”, kur tirgoja dzelzs un sadzīves preces. Pēc to nojaukšanas 1937. gadā tika izveidots bruģēts Parādes laukums, kur notika pilsētas gājieni, ko ieskauja 60 būdas sīkajai tirdzniecībai. Pagājušā gadsimta 60. gados laukumā izauga viesnīcas komplekss.
Aiz cietokšņa esplanādes līnijas, pa labi, atradās tirdzniecības laukumi: Maizes un Siena, kā arī Zivju tirgus. To vietā izveidojās pilsētas centrālais tirgus, kas savas funkcijas saglabājis līdz mūsdienām. Esplanāde ātri kļuva par pilsētas tirdzniecības centru.
Dārza iela (tagad Sakņu iela) sākās no Maskavas ielas, no Lielā tirgus laukuma ar “dzelzs rindām” un stiepās līdz Podoļskajas ielai (tagad Stacias iela) pie Rīgas-Orlovskas dzelzceļa. Ielas izdevīgā atrašanās vieta – pie vairākiem tirgiem – noteica iedzīvotāju nodarbošanās profilu. Tie bija orientēti uz zemniekiem, kas nāca uz tirgiem. Dārza ielā atradās ķerosīna, siļķu, rauga, cukura, miltu, gumijas un citu apavu veikali, svaru labošanas darbnīca un skārdnieku darbnīca, kā arī Maneviča un Segala viesu pagalmi.
Tirdzniecība nemazinājās pat Pirmās republikas laikā. Trīsdesmitajos gados uz katriem 24 iedzīvotājiem bija viens tirgotājs. 1936. gadā tika izveidots jauns un modernāks tirdzniecības laukums. Starp Cietokšņa, Sakņu un Dagdas ielām tika uzbūvēts centrālā tirgus paviljons. Blakus tika plānots “Tautas tirgus” siena un zirgu tirdzniecībai. Zivju tirgus tika paplašināts, uzlabots un kļuva pazīstams kā Viestura tirgus.
Aktivitāte tirgū sākās jau pulksten 5.30, jo pirms produkcijas pārdošanas bija jāiziet sanitārā komisija. Un produkcijas bija daudz – pēc 1938. gada preses ziņām, trešdienās un piektdienās pilsētas tirgū ieradās ap 1000 zemnieku un tirgotāju, lai piedāvātu savu produkcijui. Piemēram, 1932. gadā dibinātais uzņēmums “Latgales piens” nespēja apmierināt pilsētnieku vajadzības pēc piena produktiem, tāpēc katru tirdzniecības dienu ar savu produkciju tirgoja ap 300 piensaimnieces.
Papildus piena produktiem pieprasījums bija arī zivju tirgū. Daugavpils zvejnieku biedrība 35/36 gados pārdeva 325 tonnas zivju. Tā pārdeva ne tikai vietējās saldūdens zivis, bet sadarbojās arī ar jūras zvejniekiem, kuri piegādāja jūras zivis mūsu tirgum.
Kā apgalvoja zivju veikala īpašnieks Mjasņicka ielā Dilsona kungs, svaigas, kūpinātas, marinētas un sālītas zivis varēja iegādāties par īpaši mērenām cenām, jo zivis tika nozvejotas privātas zivsaimniecībās un pārdotas bez starpniekiem. Vēžus pārdeva gan vairumtirdzniecībā, gan mazumtirdzniecībā, un tos pat eksportēja no Daugavpils un Krāslavas uz Zviedriju, Vāciju un Franciju.
Divas reizes gadā – agrā pavasarī un rudenī – pilsētā notika zirgu tirgus. Tur varēja saņemt arī veterinārārsta konsultācijas.
20. gadsimta 50. gados līdz ar pēckara Daugavpils, tirgus arī tika pārbūvēts. Centrālais kolhoza tirgus bija pilns jau no agra rīta. Vietas nepietika, tāpēc maisus ar augļiem un dārzeņiem lika tieši uz bruģakmeņiem, bet gaļas tirgotājiem nācās ilgi gaidīt savu kārtu pie paviljona. Starp citu, videi draudzīgs iepakojums nav mūsdienu izgudrojums – jau 1959. gadā augļus un dārzeņus tirgoja papīra maisiņos. Arī kartupeļus, kas tolaik bija populārākais sakņaugs, uz mājām varēja nogādāt, izmantojot tirdzniecības organizācijas transportu.
20. gadsimta sākumā centrālā tirgus tēls sāka mainīties. 2002. gada sākumā ekspluatācijā tika nodoti tirdzniecības paviljoni “Passage” un “Hansa”, nākamajā gadā – “Impērija” (tagad “Galerija”), un tagad tirdzniecības centrs “Ditton” ir lielākais tirdzniecības centrs Latgalē, kas zem viena jumta apvieno gan populāru brendu veikalus, gan zaļo tirgu, turpinot 19. gadsimtā aizsāktās tradīcijas.
Gallery
21 images. Click to view gallery
